Sēlija un sēļi

selonia map

selonia map

Sēlija jeb sēļu zeme latviešiem atpazīstama arī kā Augšzeme, Augškurzeme, Augšgals, Sēla vai Sēlene, lietuviešiem  Aukšzemė, savukārt latīniski Selonia vai Selen. Sēlija ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kurš mūsdienās aptver Jaunjelgavas, Neretas, Viesītes, Salas, Jēkabpils, Ilūkstes un Aknīstes novadu teritorijas sākot no Valles rietumos pie Zemgales robežas līdz pat Kaplavai Baltkrievijas pierobežā. Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Sēlija dziļi iespiedusies arī mūsdienu lietuvas territorijā, tagadējā Sālakā, Taurāgnē, Utenā, Svēdašos, Subāčos,Palēvenē, Pasvalī un Saločos. 

Senatnē, ap 13.g.s. Sēlijas centrs bija Sēlpils (castrum Selonum), kas bijusi arī patvēruma vieta visiem Daugavas pārnācējiem un iebrucējiem, tai skaitā lietuviešiem, ar kuŗiem sēļiem bija savienība un ieroču brālība. Šī iemesla dēļ bīskaps Alberts 1208.gadā kopā ar kristītiem lībiešiem un latgaļiem Sēlpili ieņēma un piespieda sēļus dot ķīlniekus, kristīties un atteikties no savienības ar lietuviešiem. 

Pēc Sēlijas iekaŗošanas 1254.gadā  Pāvests Inocents IV apstiprināja Livonijas ordeņa īpašuma tiesības uz dažām Sēlpils pilīm vai nocietinājumiem un to ciemiem Allecten, Calve, Medene, Nitzegale. Savukārt līdz ar 1255.gadā Mindauga dāvinājumā minēto Meddene, Pelone, Maleysine un Thovraxe ciemu pievienošanu, šie vietu vārdi atrodami arī pāvesta 1257.gada apstiprinājumā, tika izveidots vienots apgabals, kas turpmāk tika saukts par Sēliju. Diemžēl šos vietu vārdus tagad ir gandrīz neiespējami lokalizēt. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sēļi bijuši tuvi radinieki latgaļiem. Sēlijā konstatēti 28 pilskalni, bet tikai Sēlpils pilskalns ir pētīts. Sēļu kapu lauki ir visai līdzīgi latgaļu kapu laukiem, bet atšķirīgs ir sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī, ieskaitot darba rīkus. Arī sēļu kranioloģiskais materiāls atšķiras no citām latviešu senciltīm raksturīga antropoloģiska tipa.